Esat kādreiz no draudzenes/paziņas dzirdējušas šo frāzi?

Esat kādreiz no draudzenes/paziņas dzirdējušas šo frāzi?

Vispār es ticu tam, ka, ja sieviete uz katra stūra bļauj: “Es viņu mīlu!”, bet tajā pašā laikā pacieš necieņu un virspusēju, sliktu attieksmi pret sevi no vīrieša puses – viņa melo. Visiem un, pats galvenais, sev. Mīloša sevi sieviete nepaciestīs nepiedienīgu, necienošu attieksmi pret sevi. Un nepacietīs/nemīlēs blakus sev tādu vīrieti. Punkts. Daudzas saka: “Bet mīlu! Tāpēc paciešu!” Īstenībā – meli. Atkal jau sev un apkārtējiem. Zem šī “mīlu” slēpjas citi motīvi. MOTĪVI. Sakam vienu, bet motīvs apakšā cits. Un motīvi ir sekojoši:

1. Negribu palikt viena.

2. Tas ir labāk, nekā nekas.

3. Tas ir labāk, nekā BIJA.

4. Bet man taču jau ir 19,29,39, 49,59 utt.

5. Nedomāju, ka atradīšu labāku.

6. Dažreiz, viss nav tik slikti. (Akcents uz “dažreiz”. Tātad laimes ir laicīgs nelaimes pārtraukums)

7. Man nekas cits neatliek (vai tiešām nekas?)

8. Es jūtu, ka esmu viņam vajadzīga! (Es neesmu vienkārši cietēja, romantisks piesitiens)

9. Mani biedē neziņa (kas tur tālāk būs -nezinu, tāpēc bail. Nezinu ar ko tas viss beigsies, tāpēc, lai labāk ir tā, kā ir!)

10. Viss nav tik slikti kā apkārtējiem liekas (Jūs vienkārši nesaprotat vai Jums skauž!)

11. Un vispār, grūti ir atrast pasaulē to ar kuru būs viegli un laimīgi! Visiem tā ir!

Šie motīvi ir bieži raksturīgi sievietēm, kuras pacieš fizisko un morālo vardarbību, necieņu, izteiktu despātisku attieksmi utt. Un pie tam, saka ka “mīl”. “Mīl” vīrieti, kas, iespējams, nav vērts viņas MĪLESTĪBAS.

Vai tādi motīvi ir pietiekoši, lai paciesti negatīvu attieksmi pret sevi?