Jā, kāpēc? Parunājam?
Es kaut kādu jau laiku mēģinu atbildēt uz šo jautājumu. Vispār, lieki teikt, ka esmu „pūce”. Mans aktīvais laiks ir vakaros – nevaru aizmigt, citreiz, līdz 3:00 no rīta un piecelties nākošajā rītā līdz ar modinātāju ir ļoti grūti. Pēc būtības, negribēt celties no rīta un palikt gultā, nozīmē vienkārši negribēt šo dienu izbaudīt uz visiem 100. Es gribu IEMĀCĪTIES gribēt šo dienu, šīs agrās rīta stundas un iegūt savā rīcībā vēl vairāk laika savai dzīvei. Savu mērķu piepildīšanai. Tas ir mans “kāpēc”. Tāpēc šodien es pamodos precīzi 6:27 ar modinātāja atlikšanu (te nepieciešami aplausi, vismaz man notiekti!). Mērķis bija 6:00 no rīta.
Jau 7:30 biju sporta zālē. Un ziniet, es domāju, ka būšu vienīgā tur! Bet nekā! Tur pilns ar cilvēkiem, kas acīmredzot šo piekopj jau labu laiku. Un ne velti. Ap 8:30 es jau biju izvingrojusies. Darbs padarīts un pilna ar enerģiju. Palasīju un tad ķeros klāt savam plānam, ko darīt šodien. Ar entuziasmu. Ar svaigu enerģiju, ko biju saņēmusi ne tikai no rīta kafijas, ko parasti lēnām dzeru, lai vispār saprastu, ka atrodos vertikālā stāvoklī, bet ar enerģiju, kas gūta no treniņa un svaigām domām no grāmatas! Tas ir laiks – SEVIS PILNVEIDOŠANAI. Protams, palasīt un uz zāli aiziet var arī vakarā vai pa dienu, bet tad, manuprāt, enerģijas līmenis ir cits. Un arī citas prioritātes šajos laikos.
Ja paskatos atpakaļ, tad laiks, kad man ir visvieglāk pamosties (neskatoties vai tika gulēts 2, 5 vai 10 stundas) ir Ziemassvētku rīts. Jā, tieši Ziemassvētku rīts. Tā ir diena, kas sola būt pilna ar foršiem mirkļiem, dāvanām, radinieku un draugu satikšanu un vispār ļoti sirsnīgu un siltu atmosfēru. Bet bāc! Kāpēc tikai šī viena diena? Kāpēc mana katra diena nevar būt kā Ziemassvētki?
Esot rutīnā, mēs aizmirstam par saviem „lielajiem” mērķiem. Lielākā daļa cilvēku pamostas tikai tāpēc, ka tā vajag. Vajag skriet uz darbu, vajag azivest bērnus uz skolu, vajag paspēt visur. Bet kāpēc? Kāds ir tas lielais, tālais mērķis? Vai tāds vispār ir? Kāpēc katru dienu nevar būt svētki?
Tas man raisīja pārdomas un no šīs dienas apņēmos celties 6:00-6:30 katru rīta, pat ja mierīgi varu uzlikt modinātāju uz 8:00-9:00. Šodien bija pirmā diena. Jūtos lieliski. Un miegs, man par izbrīnu, nenāca. Yeey!
Ehh.. nu tad, lai katra diena kā Ziemassvētki!
Un cikos Jūs parasti ceļaties? Kas padara Jūsu pamošanos no rīta „vieglāku”? Padalaties, ja ir kāda „brīnumrecepte” ! Un vai Jums ir sajūta, ka ceļaties ar prieku vai tomēr pamosties ir grūti?
