Šobrīd, pasaulē ir samaksas laiks.
Mēs it kā sākam vilkt ārā maciņus no dvēseles un maksāt par tiem pakalpojumiem, ko esam saņēmuši iepriekš. Tāds afterpayment.
Par to, ka braukājam ar mašīnām, ēdam pārmērīgi daudz, pērkam to, ko īsti mums nemaz nevajag, bezatbildīgi izcērtam mežus un džungļus. Tagad kūst ledus, tas faktiski ir uz uguns. Paskatieties, šogad arī mēs neredzējām sniegu…
Tas viss skan tā, ka ne jau es – citi. Es neeju un necērtu koku, man nav cirvja, neēdu par daudz, bet tik cik vajag, nepērku nevajadzīgas lietas, bet tikai tās, kas man ir nepieciešamas. Ar mašīnu es taču nebraucu vienīgā, visi brauc. Ikviens no mums ir sabiedrības šūniņa. Maza, it kā nemanāma, un no kuras nekas nav atkarīgs. Taču, ikviena iespaids ir milzīgs.
Esot par tādu šūniņu, mēs veidojam visu sabiedŗību. Mēs ietekmējam un ietekmējamies no ģimenes, draugiem, kolēģiem utt. Ikviena atbildība ir dalīties ar zināšanām un labām praksēm.
Ai, ko nu es te filozofēju… atpakaļ pie maciņiem.
Personīgi, mans dvēseles maciņš, šobrīd atrodas krīzes stāvoklī. Gandrīz tukšs. Tajā palika tikai kauns par cilvēci, par mūsu mantkārību un egoismu.
Uzzinot par Austrālijas traģēdiju, kurā nomira vairāk kā pus-billions dzīvnieku (tikai jāmēģina aptvert tas cipars) un no tiem 8000 ir koalas, kas ir 30% no visa Autrālijas koalu skaita, es sabruku asarās. Man sāp. Mana dvēsele tiešām maksā. Es nevaru iedomāties, kādas šausmas piedzīvo dzīvnieciņi, kuri šausmās, karstumā un slāpēs skrien prom. Dažiem sanāk aizskriet, bet lielākai daļai, tomēr, nē. Vairāk informācijas par šo klimata krīzi var izlasīt šeit.
Tas reālais maks, kuru tagad jāvelk ārā, lai vismaz kaut cik finansiāli atbalstītu tos, kuri ir tur un tagad, nelīdz neko daudz. Tas tā – mazliet samazināt dvēseles sāpes. Tāds kukulis. Nauda var palīdzēt, protams, be tā nepalīdzēs atgūt tās visas nabaga dvēselītes, kuras cieta. Nauda nespēj izsaukt lietu. Es apzinos, cik ļoti bezspēcīgi mēs īstenībā esam.
Atpakaļceļa klimata izmaiņām nav. Šobrīd mēs esam pāri tam slieksnim. Taču katrs no mums var darīt mazumiņu, kļūt par tīrāku sabiedrības šūniņu un rādīt piemēru citiem, lai kaut cik palēninātu procesu, kamēr zinātnieki, kuri šobrīd ir zelta vērti, izdomās tiešām globālus risinājumus.
Piemēram, beigt vienreiz likt banānus maisiņā. Ejot dabā, nebūt par cūku – aiznest to, ko atnesi. Atkārtoti izmantot visu, ko vien var – maisiņus, drēbes, mēbeļes. Beigt pirkt jaunas, nevajadzīgas lietas. Šķirot atkritumus. Ēst mazāk gaļu. Noskatīties DiCaprio filmu par šo tēmu – “Before the flood”.
Tikai sabiedrība spēj ietekmēt politiķus un varas pārstāvjus, kas tad beigās arī pieņemm globālākus, rezultatīvākus lēmumus. Tikai mūsu paaudze spēj kaut ko vēl ietekmēt. Ieklausīties dabā, nevis lielās korporācijās. Un varbūt tad, kādreiz, mums izdosies apturēt uguni uz ledus.
#prayforaustralia
