Stīvens Konvejs savā grāmatā “7 veiksmīgu cilvēku paradumi” apgalvo, ka spēja sadarboties ir viena no augstākajām garīgās izaugsmes pazīmēm. ⁣

Tas apgrieza manu pasauli kājām gaisā. Godīgi. ⁣

Kā, vai tad tā nav neatkarība visās tās skaistumā? Kad es, kā pieaudzis cilvēks, spēju domāt savas domas, būt neatkarīga no citu viedokļa, brīva savas pasaules redzējumā? ⁣

Skatoties pa logu kā ārā viens otram garām skrien cilvēki, iegrimu pārdomās.⁣

“Stīvenam taču taisnība!”, iedegās lampiņa manā galvā. ⁣

Spēja sadarboties tiešām nav viegla. Es augstprātīgi varu domāt, ka uz šīs pasaules varu pieņemt lēmumus pati, zināt kā izdarīt labāk un, beigās, izdarīt arī. ⁣

Jautājums – cik veiksmīgi? ⁣

Nāku atpakaļ pie atziņas – “divas galvas, labāk nekā viena”. Sadarbība ir pamats lielākai bildei, augstākiem mērķiem. To, ko nezin viens, otrs zinās. To ko nevaru izdarīt es, var izdarīt kāds cits, ar vieglu rokas kustību. ⁣

Grūtākais ir klausīties un ieklausīties citā cilvēkā, saprast, palūgt padomu, piedāvāt savu palīdzību veselīgā simbiozē, dalīties ar savām zināšanām. Cik bieži, mēs domājat, ka mums ir vienīgais pareizais viedoklis? Klausamies otrā, bet pat nemēģinam saprast? Nepiedāvājam palīdzību? Nedeliģējam uzdevumus? Nedalamies ar to, ko zinam (ka tik otrs nepaliek veiksmīgāks)? ⁣

Otra viedoklis, kuru sadzirdējām, var izrādīties svarīgākā atziņa. Palīdzība otram – palīdzība sev. Deleģējot uzdevumus atbrīvojam laiku svarīgākām lietām. Daloties ar zināšanām ar citiem, nostiprinam zināšanas sevī. ⁣

Gan darbā, gan ģimenē pastāv sadarbība. Pie viena projekta var strādāt vairāki cilvēki (ne velti departamenti nesastāv no 1 cilvēka). Ģimenē tāpat – tā ir komanda. Tu uzstaisi vakariņas, viņš piesit naglu. Visi mājās ir paēduši un glezna stāv savā vietā. ⁣

Neatkarība ir daudz un labi, taču mēs esam piedzimuši sabiedrībā. Tā ir lieliska iespēja padarīt savu dzīvi un pasauli labāku.⁣

Kādas ir jūsu pārdomas par šo tēmu? Vai sanāk viegli sadarboties ar citiem? Ja jā, kā to iemācījāties? ⁣

⁣