Viņa ir stipra. Ļoti. Viņai ir bērni,  labi atalgots darbs un pati nopirka sev māju, mašīnu. Dzīvi.

Visu pati. Viņa ir kalns -liels un neapgāžams. Viņa paspēj būt visur un vienmēr, gluži kā super sieviete. Viņa mierīgi pavada virsstundas darbā. Vadība novērtēs. Viņa ir neatkarīga, brīva un stipra sieviete – viss notiek uz 10, viss ir teicami. Viņa stāv ir augstu kalna galā, spējot paveikt visu pati. Šī sieviete neko un nevienam nav pārādā. Viņa nevienam neatskaitās – neatkarīga būtne. Un, liekas, vīrieti blakus nemaz nevajag. Viņa ir spējīga pati sasniegt visu, ko vien vēlas.

Un esot sava kalna galā, viņa noskatās uz tām sievietē lejā. Nu tās, kuras ir atkarīgas no vīrieša. Kuru atbildības zona ir bērni un mājas. Varbūt viņas nopelna kripatiņu ar kaut kādu tur hobiju – nu ko viņas tur dara? Šuj, dzied, dejo? Muļķības. Labi, ja kādai aizraušanās ir grāmatvedība. Retajai. Pff…

Viņa pati ir ļoti atbildīgā amatā. Vēl pavisam mazliet palika līdz pašai augšai. Jā, pa vakariem viņa saprot,ka ir nogurusi. Ļoti. Varbūt pat no dzīves, bet viņa ir cīnītāja. Nevajag citu palīdzību, nekad arī nelūgs. Lepnums mājo viņas sirdī. Pati tiks ar visu galā.

Esot kalna galā un skatoties lejā uz šīm sievietēm, viņa ar dzēlīgu sajūtu sirdī, saprot, ka, šīs, zemāk esošās sievietes, saņēma gandrīz visu, kas ir viņu dzīvē no vīrieša. Muļķes. Neko citu savā dzīvē viņas nejēdz. Tikai prasīt. Viņas ir atkarīgas.

Gan jau. Gan jau… Kādu dienu būs taisnība. Viss saliksies savās vietās. Viņa paliks par atraitni vai viņš viņu pametīs ar visiem bērniem, azies pie jaunākas. Skaistākas.  Gan jau… un tad viss nostāsies savās vietās. Nu tad jau viņas redzēs, kā ir būt atkarīgai. Viņas sapratīs, ka tas ir pazemojums. Mūsdienās nevar uzticēties nevienam, izņemot sevi.

Un tikai vakarā, pēc 100 atbildētiem e-pastiem, pēc cīņas ar pasauli, pēc sevis pierādīšanas apkārtējiem un esot stiprai, viņa sajūtās vāja. Viņas sirds sažmiedzās, mostoties apaziņai, ka arī viņa reiz grib būt pat meitenīti. Mazu, ar bizītēm un smaidošu…

Viņas sievietes būtība grib uzticēties. Uzticēties vienam vīrietim. Stipram. Jā, ar šausmām viņa saprot, ka arī viņa gribētu pamēģināt būt atkarīga. Ja nu patiks? Ko tad? Viss viņas ķermenis pulsē. Sēžot gultā, viņa apķer sevi.. stipri, stipri. Tik stipri, cik to izdarītu spēcīgs vīrietis, esot viņai blakus. Viņš noglāstītu viņas matus, piespiestu pie krūtīm un pateiktu: “ Beidz muļķoties!  Atstāj visu manā ziņā. Nesatraucies. Es atrisināšu visu. Ko Tu gribēji bērnībā? Dziedāt? Ej un dziedi! Par pārējo nesatraucies. Seko sev. Ja Tu būsi laimīga, es būšu laimīgs.” Dziļa ieelpa.

Viņas sievietes būtība jūt, ka arī viņa vēlas būt pieskaitīta pie tām par kurām vīri rūpējas, pie tām, kuras redz savā vīrietī dzīves kuģa kapteini. Šis kuģis ir “ģimene”. Viņa grib būt pieskaitīta pie tām, kuras pietur trepes, kamēr vīrs rāpjas kalnā. Un kad viņš ir uzrāpies bišķīt augstāk, padod roku savai sievai. Un, nu jau kopā, pieturot viens otru, viņi rāpjas kalnā kopā. Rāpjoties augšā, tieši šīs sievietes rūpējas, lai visi šī piedzīvojuma laikā ir paēduši, padzēruši, apģērbti. Tieši viņa, ar savu intuīciju jūt visus vējus, kas gaidāmi un laicīgi sagatavo visus. Tieši viņā dzied dziesmas apstāšanās vietās, lai vīra un bērna dvēseles ir laimīgas, rada siltumu aukstos vakaros un ļauj galvenajam alpīnistam, vīram, atpūsties, lai viņam ir spēki rītdien atkal rāpties augstāk.

Viņa atvēr acis un saprot, ka, iespējams, viņas trepes bija pie nepareizā kalna. Un lekt lejā ir bail. Ļoti, ļoti bail. Un ja nolekt? Kur garantija, ka izpletnis atvērsies? Nav garantijas.

Viņa atver acis. Fuj, kas par domām. Rīt atkal cīņas diena. “Nē, uz to es neesmu gatava.”  Un sevi stipri apķērusi, kā maza meitenīte, viņa iegrims sapņu kuģu un kalnu pasaulē.