Sasniedzot 25+ vecuma robežu, dažkārt pat agrāk, apkārtējie cilvēki brīnumainā kārtā sāk uztraukties par Tavu ģimenes stāvokli un “kad tad Tu beidzot plāno bērnu?”.

Tie var būt tikko iekāpuši jaunajos amatos “mamma un tētis” draugi, kas smaidot saka “ Tā ir liela laime! Tev arī laiks!”, tā var būt, protams, Tava mamma, kura pie tējas tasītes, it kā neuzspiesti (dažreiz ļoti uzspiesti) apvaicājas “Tu vispār kaut ko plāno?”, tā var būt ginekoloģe, kas kārtējā vizītē apstiprina “Olšūnas vēl ir, bet laiks pasteigties! Jūs zināt, kā var būt!” un tas, beigu beigās, ir sabiedrības jautājums “ Kad tad Tu beidzot plāno bērnu? Līdz 20/25/30 gadiem jādzemdē! Ak, Tev vēl pat “partnera” nav? Nu vai Dieviņ…”

Un man rodas jautājums. Vai tiem, kas parasti šo jautā tiešām tas uztrauc? Vai tiešām tas ir tik ļoti svarīgi visiem viņiem? Tā ir cita cilvēka dzīve un apstākļi var būt visdažādākie. Man ir paziņas, kas ļoti grib tikt pie bērniņa, bet netiek veselības stāvokļa dēļ. Vai Jūs varam iedomāties, cik sāpīgi ir dzirdēt šos jautājumus viņām? Man ir paziņas, kas vienkārši šobrīd nevēlas bērniņu, neskatoties uz “kritisko vecumu” un, labākajā gadījumā, neiespļaus sejā vaicātājam.

Man ir paziņas, kas ir bijušas kopā ar kādu vīrieti ilgu laiku (10 gadus) un ir nupat izšķīrušās. Ir arī tādas, kurām bija iestājusies grūtniecība, taču nelaimīgu apstākļu dēļ, zaudēja bērniņu. Citām varbūt vispār nav lemts kļūt par māmiņām…  Kā viņām justies un kādu atbildi sniegt uz šiem jautājumiem?  Ko tieši sagaida vaicātāji?

Vai to, ka citi cilvēki to jautā un “sabiedrībā ir pieņemts, ka līdz 20/25/30 gadiem ir noteikti jādzemdē” tiešām tagad sievietei ir jāskrien pa galvu pa kaklu, jāmeklē pirmais pieklīdušais partneris un caur savu “neesmu gatava” jāpaliek stāvoklī?

Jā, jūs teiksiet, tam neviens nekad nav gatavs. Manas domas ir līdzīgas, taču ne precīzi. Tāpēc precizēšu.

Bērns nav risinājums sievietes iekšējām problēmām. Tā nav “jauna nodarbe”. Tas nav jauns “sociālais statuss”. Punkts.

Bērns dod laimi, nenoliedzami. Bet sievietei kopā ar savu vīrieti ir jāgrib viņš UZAICINĀT šajā skaistajā pasaulē. Jūtat atšķirību? Nevis gribēt audzināt, barot, ķemmēt un atrast sev jaunu nodarbi, bet UZAICINĀT bērniņu dalīt savu ceļu ar viņu. Nevis atdot visu savu “autobāni”, nevis veidot visu viņa taciņu, bet vēlēties dalīties ar savu skaisto ceļu, kuru Jūs šobrīd abi, kā pāris, ejat. Starp potenciālo mammu un tēti ir jābūt tik daudz mīlestībai, lai ar to pilnībā pietiktu vēl vienai sirsniņai, ko viņi vēlas pieaicināt. Mīlestībai, kura ir kļuvusi par lielu tikai viņiem abiem.

Un tieši tajā brīdī sieviete ir gatava ar visu savu būtību atbildēt “Jā, es gribu uzaicināt bērniņu pievienoties mums! Es vēlos, lai iestājas grūtniecība!”

Nevis tāpēc, ka tas ir loģiski, nevis tāpēc, ka “tā vajag”, nevis tāpēc, ka tā grib radinieki vai draugi. Un noteikti ne tāpēc, ka tā ir sabiedrībā pieņemta lieta.

Tām, kas ir gatavas “uzaicināt bērniņu” no sirds novēlu, lai tas piepildās, neskatoties uz apstākļiem! Tām, kurām jau ir bērniņi (plānoti vai neplānoti, vienalga), novēlu Jums laimīgu ceļa dalīšanu ar savu mazo ķiparu!