Kad sieviete apprecās, kļūst aktuāls jautājums par uzvārda maiņu vai paturēšanu. Vienām šis lēmums ir viegls – nomainīšu, citām tas var radīt nepatīkamas sajūtas, apmulsumu un neziņu, ko tad īsti darīt.

Tad lūk, sākšu ar savu skatījumu. Es esmu uzvārda maiņas piekritēja. Punkts.

Jā, varbūt šobrīd sieviete ir pēdējā  savā dzimtā ar šādu uzvārdu. Var rasties sajūta, ka tiek pievilta dzimta. Ka tagad viņa kaut kur pazudīs ģimenes koka lapās…

Jā, ir sajūta, ka kaut kas mainīsies, kad pienāks brīdis mainīt uzvārdu, ka viss, kas iepriekš ir saistījies ar viņas uzvārdu – pazudīs, izgaisīs, neviens  vairs viņu nezinās…

Jā, rodas sajūta, ka tiks zaudēta daļa no savas identitātes….ka daļiņa no viņas tiks paņemta prom un sievietes ausis vairs nekad nedzirdēs ierastu vārda un uzvārda salikumu…

…Un, iespējams, ir bailes, ka šad tad varētu aizmirsties atsaukties uz jauno uzvārdu.

Kas tad var būt spēcīgāks par šo visu? Kāpēc tas jādara vispār? Nu dzīvoja viņa laimīgi. Kas tad mainīsies, ja man paliks vecais uzvārds?

Tad lūk ir mans skatījums uz šo jautājumu.

Pirmais, (un, manuprāt, pats svarīgākais!) nomainot savu uzvārdu uz vīra uzvārdu, sieviete piekrīt kļūt ar topošo vīru par ĢIMENI. Ja viņa Āboliņa un viņš ir Bumbierītis, manuprāt, tas nav īsti ģimeniski.  Jā, jā – es jau dzirdu, ka kāds saka: ”Bet par ģimeni var būt arī bez uzvārda nomaiņas!”. Bet tad man būtu jautājums, kāpēc vispār precēties? Tas jau arī it kā jau tik formalitāte. Kāpēc cilvēki to dara?

Otrais, paņemot topošā vīra uzvārdu, sieviete pieņem viņu, kā ģimenes galvu. Nav divu kapteiņu kuģī. Viens ir kapteinis, otrs palīgs, kas vienmēr, gala lēmumu ļauj pieņemt  kapteinim.  Viņi šķeļ viļņus ar vienu kuģi, kura nosaukums ir ĢIMENE.  Neviens nevada otru kuģi ar nosaukumu ĢIMENE 2.

Trešais, sieviete izrāda cieņu topošā vīra ģimenei. Pieņemot vīra uzvārdu, sieviete pieņem viņa ģimenes vērtības, tradīcijas, likumus un kļūst par daļu no šī kopuma.

Ceturtais, prakstiskais  – tas atvieglo formalitātes. Piemēram, ceļojumus, papīru kārtošanu, pilnvarāmm izvairoties no nevajadzīgiem un liekiem paskaidrojumiem, kas tērē laiku un enerģiju.

Piektais. Ja ģimenē rodas bērni – kā izvēlēties kurš no vēcāku uzvārdiem būs bērna uzvārds? Tas zemapziņā var atsvešināt vienu no otra. Nav kopības sajūtas līdz galam. Sanāk bērns ir vairāk Āboliņš, nevis Bumbierītis.

Nekādā ziņā, nemudinu tagad ņemt un skriet mainīt uzvārdu uz vīra (ja tas vēl nav izdarīts) vai pieņemt lēmumu par to, ka tagad „nu būs tik jāmaina!”. Es mudinu aizdomāties un pamēģināt atbildēt uz jautājumu šī posta virsrakstā.

Lai superīgas brīvdienas!