Pāris dienas atpakaļ, es ieraudzīju bildes no šīs fotosessijas. Šīs bildes izsauca manī neaprakstāmas emocijas un daudz jautājumu. Vai bieži gadās redzēt cilvēkus gados (piemēram 70-85 gados), kas iet sadevušies rokās? Vīrieti, kas lepni pietur savu “omīti” pie rokas?

Sievieti, kas joprojām 80 gados uzliek kādu dekoratīvu lapiņu vakariņu miestam, lai izrādītu kaut daļiņu no tās lielās mīlestības, kas ir starp viņu un viņas “opīti”? Vai ievērojāt, cik šādi pāri ir saskanīgi? Cik sieviete ir sievišķīga? Tādas sievietes parasti izstaro jaunību, mieru, dzīves gudrību. Viņi abi ir izgājuši cauri gadiem, sāpēm, priekiem, laimēm un mazām laimītēm, pārticībai un nabadzībai – KOPĀ. Nekas tādu pāri nevarēja izšķirt. Viņi desmitiem gadu ir kopā. Jā, varbūt ne vienmēr viss ir ideāli, ne vienmēr viss iet gludi. Ne vienmēr pārticīgi. Bet vai tas ir iemesls, lai neturpinātu?

Šie pāri neatteicās viens no otra. Kāpēc mūsdienās, daudzi jaunie pāri, met plinti krūmos pie pirmās izdevības? Vai tad attaisnojumas “nesaderējām” ir pietiekams? Tad kāpēc vispār jāveido attiecības ar cilvēku ar kuru nav tā “saderība”? Mēs taču paši izvēlamies. Un sieviete, sakot “JĀ”, apņemās būt ar šo vīrieti līdz galam, pa īstam. Un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Jo viņi abi viens otru ir IZVĒLĒJUŠIES. No daudziem. No visiem pasaulē – VIENĪGO, ar kuru 85 gados, var kopā atcerēties visu, visu. Vieglo un smago. Visu dzīvi. Tādi pāri un attiecības ir retums, bet viņi ir! Mums ir ko mācīties.

Es ļoti vēlos, lai katra no mums iepazīst šo laimi! Laimi ar īsto vīrieti blakus. Līdz galam. Pa īstam. Ilgi. Es gribu, lai katra no mums ir pieņemta tāda, kāda ir. Un turpina mīlēt savu vīrieti tādu, kāds viņš ir. Es vēlos, lai ikviena no mums, savos 85 gados, var atskatīties atpakaļ un plati pasmaidīt, samīļot mazbērnus un savu ģimeni. Un vakarā, uzlikt to dekoratīvo lapiņu uz pasniegtajām vakariņām, savam vīrietim. Katra no mums ir nolemta būt #laimīga! Viss ir Tavās rokās!

Vai jūs zinat tādus pārus?

Photo credit: Irina Nedyalkova