Katrs no mums zin, ka galu galā mēs aizejam no šīs pasaules. Un mēs 100% zinam, ka tad, kad aiziesim mēs vairāk nevarēsim aprunāties, pieskarties, sajust sev tuvos un mīļos cilvēkus.
Kāpēc mēs to aizmirstam ikdienas steigā? Īstenībā ir tā, ka katram mums dzīvē ir atvēlēts savs laiks. Vienam mazāks, otram lielāks. Vienam laiks ir līdz rītdienai, otram vēl 50 gadi. To mēs varam un nevaram ietekmēt vienlaicīgi.
Bet vai kādreiz esat aizdomājušies par to, cik konkrēti laiks ir Jums atlicis ar kādu cilvēku? Vai savu mīluli? Piemēram.. kā būtu, ja Jūs zinātu, ka satiksiet savu suni tikai vien vēl 10 reizes dzīvē? Bet ar savu draudzeni ir atlikuši tikai vien 234 randiņi? Un to, ka Tu ieraudzīsi savu vīru pārnākam mājās tikai vien vēl 4678 reizes? Un kā ar vecākiem ? Cik reizes ir atlikušas apsaukt viņus? Un bērni? Kā ar viņiem?
Un kā ar vietām? Ja Tev dzīvē ir lemts pabūt mežā/pie jūras/mīļākajā kafejnīcā vien 230 reizes …un 150 Tu jau esi bijis?
Vai zinot, cik tieši reizes ir atlicis satikt konkrēto cilvēku, redzēt konkrētu vietu vai paspēlēties ar savu mīluli, Tu uzvedīsies tieši tāpāt? Ja Tu zini, ka savu otro pusīti redzēsi vien vēl 3000 reizes – vai tad Tu kašķēsies, pierādīsi savu taisnību, dusmosies un, nefiltrējot vārdus, bļausi virsū? Vai tad, ja zināsi, ka savu mīluli satiksi vēl tieši 99 reizes, Tu viņu sitīsi, bļausi uz viņu vai vienkārši ignorēsi? Ja zinātu, ka mammu/tēti/māsu/brāli satiksi vēl savas dzīves laikā 236 reizes, Tu pieminēsi visas pagātnes kļūdas un strīdus?
Kā būs?
Vai tomēr katru jauno „randiņu” ar šiem cilvēkiem izbaudīsi? Jo katrs nākamais „randiņš” samazina kopējo tikšanās skaitu tieši par 1 vienību…
Jāmācās ķert mirklis, padarot katru tikšanos īpašu. Jo pienāks tā reize, kad Tavs „randiņu” limits tiks sasniegts. Neatgriezeniski. Tavā „randiņu kontā būs 0.
Un tā būs pēdējā reize, kad apskausi savu mammu vai tēti, pieskarsies mīļotā cilvēka lūpām, skatīsies pēdējo reizi sava bērna acīs, baudīsi vēju jūras piekrastē un paņemsi sava sunīša ķepu rokā. Un pēc tam viss pārējais, svarīgais, liksies vairs nesvarīgs.
Novēlu Jums izmantot savus limitus pilnvērtīgi, ieguldot miesu un dvēseli, orientējoties uz svarīgām lietām, jo, galu galā, mēs nezinam savu „randiņu” atlikumu kontā.
Lai sirsnīgs vakars!