Dažas reizes nedēļā man sanāk paiet garām bezpajumtnieku patversmei (ak vai , kur viņa slaistās). Kādu labu laiku atpakaļ, kad tikai sāku iet garām patversmei , vienmēr nostrādāja kaut kādas iekšējās aizsargreakcijas. Pa malām neskatīties, nevienam neatbildēt, iet ātri un somu piespiest sev tuvāk. Un nedod Dievs, ja kāds sāk runāt . Tā nu es skrienu garām šai patversmei.

Taču ir nianse. Katru reizi, neskatoties uz to vai ārā saulīte, vai lietus, pie ēkas stūra sēž #bezpajumtnieks.

Es uz viņu nekad neskatījos. Un vienmēr paskrēju garām ierastajā tempā. Bet neskatoties uz to, KATRU REIZI, kad es auļoju garām, viņš man saka šo: „Vai, cik skaita meitene!” . Un viss. Viņš vairāk neko neturpina, viņš neko nelūdz, viņš neko neprasa.  Viņš tikai smaidot pasaka šos vārdus.

Pirmajās reizēs, es neieklausījos. Bet kādā no dienām, man tiešām bija skumji, un es vilkos ar nolaistiem pleciem garām nu jau, tik zināmai vietai. Un atkal sēdēja šis bezpajumtnieks. Un es izdzirdēju „Ak, cik skaista meitene!”. Tajā brīdi, brīnumaini, man palika kaut kā priecīgāk. Es izstaisnoju plecus. Iekšēji pasmaidīju. Un atkal aizauļoju, neko neatbildot. Taču šī mazā frāze no bezpajumtnieka, izmainīja visu tās dienas noskaņu. Smieklīgi, vai ne? Parasti komplimenti līdzīgās situācijās, neko nemaina vai pat tracina „Atkal kāds dzērājs piesējies”…

Šodien atkal gāju garām. Atkal sēdēja šis cilvēks. Un atkal viņš pateica šos vārdus. Un tad nu beidzot es saņēmos, ieskatīties viņam acīs, aplūkot viņu. Nošļucis, ar cepuri galvā, kas piesedz tikai vienu ausi, netīra jaka un trīs lieli maisi blakus, kurus, acīmredzot, viņš visur nēsā līdzi. Es teiktu, ka vecums ap 60. Es beidzot viņam pasmaidīju pretī un pateicu „Paldies! Jūs man katru reizi to sakat.” Viņš atbildēja, „Nu ja, es tak redzu, ja meitene skumja, kā tad nepateikt!” Un atkal pasmaida. Apklust.  Sarunu neturpina.

Kaut gan šodien skumja nebiju, bet es  #apbrīnoju, kā šis cilvēks, kas ir šīs dzīves pašā apakšā, spēj pasmaidīt, pateikt kaut ko labu. Viņš dalās ar to pašu, pašu mazumiņu, kas nu viņam šobrīd ir. Mums visiem piemērs no bezpajumtnieka  – dalaties ar savu smaidu un labiem vārdiem! Kādam tas, iespējams, tieši šobrīd ir ļoti nepieciešams!