Senjorita bija sabiedrībā cienījama sieviete. Skaista, vienmēr svaigā paskatā, viņa lēnām staigāja pa pilsētas ielām, ķerot apbrīnas skatienus un skaudības domas. Viņa lepojās ar sevi un savu dzīvi. Viņai nekā netrūka. Vīrs, bērns, pienācīgi atmaksāta sirdslieta. Dažreiz likās, ka viņa lido pa ielām – tik gaisīga viņa bija. Šis gaisīgums iepriekš nebija izzudis nekad.

Taču vienā dienā viss pēkšņi mainījās. Viņa izgāja no mājas uz ielas ar mazu miskastes maisu. Tajā nebija nekas daudz – maza čupiņa ar kaut kādiem ikdienas atkritumiem. Apmēram plaukstas lielumā. Šo atkritumu maisiņu viņa aiznesa līdz kādai dāmai , liekas, ka tā bija kāda sena senjoritas paziņa. Viņa atskatīdamās uz visam pusēm, lai pārliecinatos, ka neviens neredz, iešmauca kādā mājā uz stūra un pazuda tur uz kādu neilgu laiku. Pēc aptuveni stundas, atkal atskadīdamās, viņa izgāja ārā no stūra namiņa. Rokās bija tas pats miskastes maiss, tikai nu jau lielāks. Šādu maisu vairs jau nevarēja ielikt vien vienā plaukstā. Tas bija pilnīgāks, apjomīgāks un liekas no rīta ieliktie atkritumi, kas jau sāka izdalīt nepatīkamu smaku.

Ejot mājās, nelielā, naptīkamā smaka, joprojām nespēja atgrūst apbrīnas skatienus un skaudības domas. Senjoritas grācija nepazuda līdz ar to. Tikai kāds retais garāmgājējs, kurš izskatījās pēc tāda, kas nezināja senjoritu, mazliet savieba seju paejot garām un nevarēja saprast no kurienes nāk šī nepatīkamā smaka. Tā negāja kopā ar senjoritas kopējo tēlu un grāciju.

Pagāja nedēļa kopš senjoritas noslēpumainās vizītes pie paziņas. Un otrdienas rītā viņa atkal izgāja ar miskastes maisu rokā. Šis miskastes maiss jau izskatījās tāds, kuru jāmet atkritumu tvertnē, mazliet netīrs, pēc smakas mazliet varēja pateikt, ka iekšā ir arī sen saskābuši atkritumi. Senjorita steigšus, skatīdamās pa malām atkal ieskrēja stūra mājiņā un tāpat kā pagājušo reizi, pēc divām stundām izskrēja āra ar vēl lielāku maisu. Šo maisu jau bija nepieciešams mazliet pastiept un tā smaka vairs nebija tik nepamanāma. Apbrīnas skatieni mainījās sašutumā un nesaprašanā. Kas noticis ar senjoritu? Kāpēc viņa skraida ar atkritumu maisu? Un kāpēc tas tik nepatīkami ož? Pilsētā sāka dzimt baumas.

Pagāja mēnesis kopš senjorita sāka staigāt ar atkritumu maisiem. Pēc mēneša senjorita jau stūma sev pa priekšu milzīgu, smirdīgu un netīru maisu, pilnu ar atkritumiem. Liekas, šajā maisā bija viss – gan ikdienas atkritumi, gadiem ilgi krājušies atkritumi.

Garāmgājēji, vairs nespēja saskarīt senjoritu aiz šī apjomīgā maisa. Pa priekšu tika stumts milzīgs, smirdošs kalns un aiz viņa slēpās skaistā, graciozā senjorita. Paziņas un cilvēki, kas viņu zināja, vairs nevēlējās nākt viņai klāt un sveicināt. Vairs nebija apbrīnas objekta, jo tas tika paslēpts kaut kur gružos un smirdoņā. Visi redzēja, maisu, dzirdēja tā stumšanu npa ielu un saoda tā aso, nepatīkamo smaku.

Problēma bija tajā, ka senjorita kaut kādu iemeslu dēļ nespēja atrast atkritumu tvetrni. Iespējams, skrienot pa ikdienas lietām, viņa kaut kādā brīdī zaudēja to no sava skatu punkta. Vai nevēlējās to redzēt. Iespējams, gribēja izmēģināt jaunu atkritumu tvertni. To mēs nezinām.

Tāpēc, senjorita mēģināja izmest atkritumus pie paziņas, mājā uz stūra, cerībā, ka atkritumi tiks pieņemti un utilizēti. Taču, protams, tā vietā piepildīja savu maisu ar vēl vairāk atkritumiem, papildinot to ar saviem un paziņas atkritumiem. Un atkārtojot to, viņa vairs nespēja atrast nevienu pietiekami lielu atkritumu tvertni, lai to izmestu. Neviens to nebija gatavs pieņemt. Visa pilsēta redzēja, cik liels ir viņas maiss, ko viņa katru dienu izstiepa no mājām. Visi spēja saredzēt un saost smirdoņu, ko izdalīja šis kopums. Nesot šo maisu uz vienu vienīgu namiņu, viņa iznesa to cauri visai pilsētai to izrādot.

Un tā nu sanācis, ka sākumā visi redzēja šo milzīgi atkritumu maisu un tikai pēc tam pašu senjoritu, kuru sāka dēvēt par „Miss-kasti”…