5 dienas neko nerakstīju. Kāpēc?

Savas vārds dienas noskaņā, mani daudz nodarbina jautājums par nākamajiem posmiem manā dzīvē. Šīs pārdomas un atbilžu meklēšana ir satraucoši. Stresu pieliek tas, ka liekas, apkārtējie cilvēki zin ko dara ar savu dzīvi, pārzin savus nākamos soļus, dažkārt pat visus soļus. Un dažreiz pat Tavus dzīves posmus. Un salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem liekas – vai tas, ko daru, ir “normāli”?

Kas ir “normāli”? Kas nosaka tās robežas?

Vienā grāmatā izlasīju teikumu, kas man dziļi palika atmiņā – ja Tu zini, visus savus ceļa posmus uz priekšu, tad, iespējams, tas nav TAVS ceļš. Varbūt tā tiešām ir?

Cik bieži mēs daram kaut ko, kas ir sabiedrības normās “pareizs”, “normāls” vai “loģisks”? Cik bieži mēs ignorējam savu iekšējo “jā” vai “nē” par labu tam, kas ir pieņemts, jo baidamies no apkārtējo viedokļa?

Mēs aizmirstam, ka “normāli” ir ieklausīties sevī. Tev ir jādzīvo sava dzīve. Draugi, vecāki, kolēģi – neviens no šiem cilvēkiem neceļas no rīta Tavā vietā un nedzīvo Tavu dienu. Neizdzīvo Tavas emocijas. Tavas darbības. Viņi dzer savādākas kafijas, lasa savādāku literatūru, skatās citas filmas, izbauda atšķirīgas izklaides.

Atcerēties, ka Tu esi tas cilvēks, kuram jādzīvo ar pieņemtajiem lēmumiem ir svarīgi. Arī es mēģinu attīstīt mīlestību pret sevi, ieklausīties savās vēlmēs. Manuprāt, tas ir svarīgākais solis ceļā uz iekšējo laimi.