Šodien aizdomājos par šo tēmu. Reklāmas, žurnāli, dažādi citi avoti bieži vien parāda laimīgu, vienmēr priecīgu, smaidošu sievieti. Tāda sieviete ir iekārojama, skaista, gracioza un laimīga vienmēr. Dusmas un bēdīgums aiziet pēdējā vietā – tāda sieviete nekad neparādīsies reklāmas bukletos, romantiskā video vai laimīgas ģimenes kampaņā un liekas, ka ja sieviete ir savādāka, nekā šajās reklāmās, viņa nav skaista, sievišķība tiek nogrūzta kaut kur tālu bedrē un viņa nav īsta “lēdija.

Un tad mēs dusmas un bēdīgumu, mēģinam paslēpt kaut kur sevī, dziļi iekšā. Jo taču īsta lēdija, laimīga sieviete nekad neparāda “zobus”. Tas ir kaut kas neglīts, nepieņemams, ārpus rāmjiem. Sievišķība tādā sievietē neeksistē. Taču īstenībā sieviešķība nav tādā sievietē, kas aprakstīta šeit

Es to rakstu, jo, kad man nav noskaņojuma, es vienmēr domāju “Bāc, kā es tagad izskatos apkārtējo acīs? Savas ģimenes acīs? Sava vīrieša acīs?” Jā, laikam tas nav pievilcīgi. Taču mēs esam cilvēki, ar jūtām, emocijām, saviem uzskatiem un garastāvokļiem. Dusmoties un būt bēdīgai ir normāli! Esmu sapratusi, ka, ja nav garastāvokļa, to nevajag slēpt. Ar to nepieciešams mazliet padzīvot un pastrādāt.

Man tāda terapija ir vienkārša. Es pasaku, ka man nav garastāvokļa, atvainojos un eju to labot pati. Pati esmu vainīga pie tā kā nekā. Tas palīdz man neturēt visu sevī, bet izlaist ārā visu. Kā es to laboju? Ieslēdzu foršu mūziku, eju tīrīt māju vai pastaigā ar suni, palasu, vai vienkārši pasēžu VIENA – ar sevi. Es cenšos nestaigāt ar saskābušu seju un teikt, ka viss ir kārtībā, ja tas tā nav. Mēs esam cilvēki, mēs jūtam, pārdzīvojam. Modeles no priecīgiem reklāmas bukletiem pēc darba arī atnāk mājās nogurušas, varbūt bēdīgas, varbūt pat dusmīgas. Arī neticiet sociālajiem tīkliem – neviens nebildēs sevi dusmīgu, bēdīgu vai raudošu. Visām mums ir labās un sliktās dienas. Izbaudi savas emocijas, iepazīsti sevi caur tām – tas dos tikai izaugsmi. Strādā pie sava rakstura! Tu esi viena sev! Mīli sevi tādu, kāda Tu esi!