Hey, hey nu jau kārtīgā ziemā!

Biju nozudusi uz laiku. Dažādu iemeslu dēļ. Pirmais, un, laikam, pats galvenais, bija ceļojums, kuru izbaudīju un kura laikā guvu daudz iedvesmas turpmākajiem rakstiem.

Otrais, banāli, bet atgriežoties, saslimu, un nebija ne spēka, ne iedvesmas rakstīt.

Bet nu esmu atpakaļ. Un, šodien, vēlos parunāt par īpašo notikumu, kas gadījās ar mani šī ceļojuma laikā. Notikumu, kuru, katra meitene, dziļi sirdī gaida un iedomājas. Atbilde un jautājumu, kuru izdzirdot viss iekšā apveļās kājām gaisā. Un tas jautājums ir „Vai Tu mani precēsi?”

Es šo jautājumu izdzirdēju. Negaidītā situācijā. Ne tā kā kaut kad biju iedomājusies. Savādāk. Patiesāk. Un tajā pašā laikā, tas bija labākais veids, laiks un situācija kā vien to varēja izdarīt.

Bet šoreiz es nerakstīšu par to, kā tas notika. Tas, lai paliek starp mani ar viņu.

Es atceros, kad manas draudzenes saderinājās, es nepārstaju jautāt: „ Un kā Tu tagad jūties? Vai ir savādāk?” un aizrautīgi klausījos. Mani tiešām tas vienmēr interesēja un, man liekas, interesēs.

Un šoreiz es pati varu atbildēt uz šo jautājumu.

Tātad, kas tad nu ir mainījies un vai vispār ir mainījies?

Ir.

Pirmais un, laikam, pats galvenais – es jūtos pārliecināta, ka mēs tiešām esam KOPĀ.  Nepārprotiet, mēs bijām kopā arī līdz šim, bet, kad esi izdzirdējusi jautājumu „Vai Tu mani precēsi?”, iekšā kaut kas mainās. Mainās attieksme. Tas tiešām ir pa īstam. Ne tikai no manas puses, bet arī no viņa. Tas nomierina sievieti iekšēji, dod kaut kādu „pārleicību”, kas līdz šim man ir jaunas sajūtas. Katra sieviete to gaida no sava vīrieša (ja vien viņa tiešām ir pārliecināta, ka vēlas tieši šo vīrieti un nevienu citu, ka tas ir tas vīrietis). Uzsveru uz šo. Nevis tāpēc, ka, piemēram, ir kopējs bērns. Nevis tāpēc, ka it kā „būtu laiks”. Bet tāpēc, ka viņa blakus vīrietim jūtas aizsargāta, laimīgāka, pārliecināta par viņu un redz abus brillītēs vecumdienām, sēžot šūpuļkrēslā vai skraidot pakaļ mazbērniem.

Otrais, es jūtos atbildīgāka. Smieklīgi vai ne? Bet tagad es pamazām saku apjaust, ka jaunais topošais „statuss” pieprasa arī jaunas spējas, zināšanas un mācēšanas. Pats galvenais nav apprecēties. Pats galvenais ir BŪT par sievu. BŪT. Un vārds „sieva” ietver sevī neizmērāmu kompetenču un zināšanu kopumu. Tas nav tikai vārds. Es tiešām ticu, ka no sievietes ir atkarīgas daudzas lietas ģimenē. Un es svēti ticu teikumam „Happy wife, happy husband, happy life!”.

Kas var mani padarīt “happy”? Nē, nevis vīrs. Es pati esmu atbildīga par savu prieka līmeni. Tieši sieviete ir tā, kas spēj radīt atmosfēru ģimenē, virzīt uz vienu vai otru pusi. Lai vai kā vīrietis censtos iepriecināt sievieti, ja viņa ir nelaimīga iekšēji, ja nav „izārstēts” iekšējais stāvoklis, ja nav „izkratīti visi kukaiņi”  – tas viss būt teātris, nevis dzīve. Un agri vai vēlu, aktieri nogurst un noņem maskas.  Ja vīrietis pārnākot mājās, redz dusmīgu,sagurušu, demotivētu sievieti, kā viņam justies? Protams, protams, ir tādas dienas. Tas ir normāli. Bet ko tad, ja tāds stāvoklis ir visu laiku? Turpretī, ja vīrietis redz sava priekšā ziedošu, priecīgu, sakoptu sievieti – arī viņa emocionālais stāvoklis mainās.

Trešais, kam šobrīd eju cauri – kāzas un to plānošana. Šajā maratonā, nemitīgi atgādinu sev, ka kāzas taisam priekš sevis. Gadās aizmirst. Tā, lai MUMS šī diena ir īpaša un forša. Daudz detaļu par kurām jāpiedomā, daudz piedāvājumu, no kuriem jāizvēlās labākais tieši mums.  Vesels mājasdarbs. Liels un atbildīgs. Bet tajā pašā laikā – iedvesmojošs un skaists!

Ceturtais, pats galvenais, protams esmu priecīga! Priecīga, ka mēs, abpusēji, atradām viens otru! Priecīga, ka manā dzīvē tas ir noticis! Priecīga, ka satiku tieši viņu! Un es zinu, ka mums vēl ir daudz kas priekšā… un mēs ar to tiksim galā, jo iesim šo ceļu KOPĀ.

Novēlu katrai meitenei, kas patiešām gaida no sava vīrieša šo soli, sagaidīt tuvākajā laikā un izbaudīt emocijas, kādas izbaudīju es! No sirds un pa īstam!

Esat laimīgas!