Tieši tā – „Viņš mani pameta… Hip-hip-hurray!”.
Kādu laiku atpakaļ, mani pameta mans mīļotais vīrietis, ar kuru man bija izveidojušās attiecības un es neteiktu, ka man uzreiz bija tas „hip-hip hurray!”.
Pirms sapratu, cik man ir laimējies, ka ar mani tas notika, man bija nedēļa raudāšanas spilvenā, -6kg pa nedēļu, aizmigt varēju tikai un vienīgi ar miega zālēm, visi skaistie plāni sabruka kā kāršu namiņš. Attiecībās vienmēr esmu bijusi tā, kas pieliek punktu un te it kā satiku vīrieti, kuram nemaz nevēlos teikt „Atā, es vairs negribu tikties” un še Tev. Tajā nedēļā laikam biju tik ļoti apnikusi draudzenēm ar sarunām par viņu, pārcilādams katru teikumu, mēģinot attaisnot šo nepatīkamo notikumu un vispār mēģinot izlikt ārā to lielo sāpi, kas ļoti daudzām meitenēm ir pazīstama. Neiedziļonāšos tās nedēļas lielajā „sāpītē”. Galvenais ir tas, ko es sapratu pēc tam.
Es sapratu beidzot vienu – vaina nav viņā, vaina ir manī. Un man nav jāvaino viņu par šo izvēli, bet man jāpasakās viņam par to, ka viņš lika man atskatīties uz visu, kas manā dzīvē bija pirms tam. Un es atskatījos. Un visas manas kļūdas un vispār attiecību modeļi staroja pagātnes akā un es ar spaiņiem vilku ārā dažādas atmiņas, pieredzes, attiecību modeļus, uzvedības un beigās izvilku lielāku spaini – SEVI. Ūdens šajā spainī bija duļķains, nesvaigs un vispār tāds, kuru gribējās izliet atpakaļ. Mani pāršalca šermuļi.
Šobrīd es nerunāju par izskatu. Par savu izskatu esmu rūpējusies vienmēr un bez pielūdzējiem nebiju nekad. Es runāju par savu iekšējo ES – es to biju pametusi. PAVISAM. Man vairs nebija palicis nekas, ko DOT savam vīrietim. Un viņš to apstiprināja ar vārdiem „es nejūtu to, ko es vēlētos just”. To varbūt daudzas meitenes dzird vārdos „es tevi vairs nemīlu” utt. Es vairs nevarēju nosaukt, kas es īsti esmu, kas mani tiešām aizrauj. Es tik ļoti biju aizrāvusies ar to, kā „vajag”, ka es vairs nespēju pati piepildīt sevi ar enerģiju – bez citu palīdzības, jo es biju pazaudējusi sevi. Es varēju tikai ņemt. Šī bija mana lielākā kļūda un mana personīgā nelaime.
Apzinoties šo, es ķēros vērsim pie ragiem. Tajā paša vakarā mēģināju piefiksēt to, kas man kaut cik sagādā prieku – es tūlīt pat uzkrāsojos, uzvilku papēžus un to, kas MAN patīk un aidā uz sporta zāli ar SAVU mīļāko mūziku. Pēc sporta zāles atbraucu mājās un vēlā vakarā piesēdos pie tās filmas ko ES vēlējos redzēt jau sen. Es jutu pacilātību un garastāvokļa uzlabojumu. Protams, ik pa laikam es aizdomājos par savu vīrieti, kuru biju pazaudējusi, bet kā aizdomājos, tā savas domas mainiju uz pozitīvu – es aizvēru acis un PATEICOS viņam par to, ko viņš man ir devis, cik laimīga es kļuvu viņam blakus un par visiem tiem brīžiem, kas bija neaizmirstami. Es biju PATEICĪBĀ. Nākošajā dienā es satikos ar draudzeni, aizgāju iedzert kafiju un palasīt grāmatu (es to sen VĒLĒJOS izdarīt), izstaigājos gar jūŗu ar suni un… sapratu, ka es spēju būt laimīga bez viņa. Bez neviena. Visgrūtākais šajā visā ir nevis izliketies, ka Tev ir labi, bet patiešam to izjust. Vienā brīdī, klausoties mūziku es sajutu totālu laimi. Es nemāku to savādāk izskaidrot. Un tieši tajā brīdī piezvanīja viņš. Manā totālās laimes brīdī. Es pārstāju virzīt savu enerģiju viņa virzienā, es fokusējos uz sevi.
Katrs jau it kā zin, ka jebkurš cilvēks ienāk mūsu dzīvē kaut kāda iemesla dēļ. Un kas ir tas iemesls? Un cik daudzi par to aizdomājas? Vieni to sauc par pieredzi, citi to sauc par mācībām, es to saucu par izaugsmi. To var savienot ar vārdu „mācība”, jo mācības jau arī ir izaugsme, bet ir tādi, kas iziet mācības un beigās tāpat saņem „2-sēdies!” un paliek uz otru gadu, līdz viela ir apgūta un var pāriet nākošajā klasē.
Ta ir arī attiecībās. Sieviete saņem to vīrieti, kurš uz to brīdi viņai ir nepieciešams, lai pārietu nākošajā līmenī. Viņš dos viņai to mācību, kuru viņai ir jāapgūst un līdz ar to iedos iespēju „izaugt” līdz nākošajam, kvalitatīvākam līmenim. Ja sieviete nav guvusi mācību un līdz ar to izaugsmi, viņa saņem šo macību atkal un atkal, līdz viela nebūs apgūta. Tāpēc ir jau sievietes/draudzenes/paziņas vai varbūt Tu pati, no kurām dzirdam „Man vienmēr gadās TĀDI! Es mēģinu tikt no viņiem vaļā, bet mani viņi piesaista un es piesaitu viņus!”. Jā, tā ir, jo šīs sievietes nav izgājušas „ mācību” un līdz ar to nevar pāriet nākošajā „klasē”, t.i. satikt vīrieti, kas nebūtu „TĀDS” vai ievirzīt savas attiecības ar otro pusīti nākošajā līmenī. Neder variants, kad, piemēram, pāris pašķirās un tad pēc laika pasaka viens otram „Labs ir, ejam mājās, viss būs labi”. Nebūs, jo neviens nav ieskatījies dziļāk un SAKNĒ nav mainījis to, kas bija jāmaina/jāuzlabo/jāiemācās.
Tieši tāpēc, es saku, ka „Viņš mani pameta – hip-hip hurray!”, jo tas bija viens no labākajiem notikumiem, kas varēja notikt ar mani pēdējo gadu laikā. Šis notikums man lika sākt strādāt ar sevi. Pateicoties šim notikumam, es guvu galveno balvu – izaugsmi. Un tā ir nenovērtejama. Es atkal mācos mīlēt sevi – ne tikai izskatu un pavirši, bet no sirds un kārtīgi. Par to kā tieši sākt strādāt ar sevi un apzināties sevu „es” – nākošajos ierakstos. Hip-hip hurray!
P.S. Vingrinājums. Aizver acis un iedomājies, ka Tu sēdi skaistā piemājas dārzā. Apkārt čivina putniņi, Tu dzirdi jūras šalkas un lasi grāmatu. Te pēkšņi TU dzirdi, ka pa vārtiem sāk lavīties iekšā maza meitenīte -viņa ir tālu un Tu redzi tikai viņas siluetu. Šī meitenīte priecīgi tuvojas Tev un Tu sāc saskatīt viņas seju. Tā esi Tu bērnībā – gadi 5-6. Meitenīte skrien priecīga arvien tuvāk un tuvāk, viņai ir divas bizītes, apģērbta rozā kleitiņā – tāda maiga un maza Tu. Viņa priecīgi apsēžas Tev klēpī un Tu nevari vien noskatīties cik mīļa viņa ir. Meitenīte lūdz Tev palasīt viņai grāmatiņu un Tu lasi. Lasot, Tu glaudi viņai galviņu, viņas matiņi ir ļoti mīksti un uzmanīgi saķemmēti. Pēkšņi Tu redzi, ka meitenīte paliek ar vien mazāka un mazāka augumā – un tūlīt būs plaukstas lielumā. Negribēdams viņu laist prom, Tu viņu uzmanīgi paņem plaukstā – sevi, mazo meitenīti, un ar mīlestību ielaid sirdī, lai viņa nekur nepazūd, lai viņa tur dzīvo, lai viņai ir droši un lai viņa tikru mīlēta.
Ikreiz, kad šaubies par to, kā izturēties pret sevi – iedomājies par „mini-sevi” un atceries, cik ļoti Tu gribētu rūpēties par tādu meitenīti – ko Tu viņai teiktu, kā darītu un kā uzvestos.
Jūsu,
Viņa Blogo
