Godīgi. Mana sāpīgā tēma. Atlikt to, ko var izdarīt šodien. Un, ja nevar izdarīt šodien, tad domās ielikt kalendārā un nekad neizdarīt.

„Šo es izdarīšu rīt vai parīt. Tagad nav ne laika, ne vēlmes. Nav jau steidzami” – bieži vien skan man galvā. Vai tā var sasniegt savus mērķus? Droši vien jau var, bet droši vien daudz lēnāk, nekā gribētos.

Pāris dienas atpakaļ noskatījos vienu semināru tieši par šo tēmu. Kaut gan pēdējā laikā varu paglaudīt sevi pa galviņu un pateikt, ka manas spējas organizēt savu laiku ir krietni uzlabojušās (pateicoties agrajiem rīta sporta treniņiem), tomēr man ir vēl kur augt.

Pareizi jau būtu visus savus mērķus sarakstīt uz lapiņas un uzlikt kaut kur uz sienas, bet man viņi ir galvā.Un no galvas man mistiskā veidā daudz kas izlido ārā. Tur laikam jāpiever logs, lai nav caurvējš.  Vēl man nepatīk doma, ka tam jāstāv pie sienas. Tomēr mērķi  ir ļoti personiska lieta un ja nu ciemiņi atnāk?

Un kā ir vispār ar mērķiem kā tādiem? Vai mēs tiešām apzinamies, ka tas ir tieši MŪSU mērķis, nevis sabiedrības, mammas, vīra vai priekšnieka? Vai esam attīrījušies no visiem slāņiem, kas ir uzlikti caur sabiedrību, ģimeni, darba vidi un izrakuši no pelniem to īsto SAVU sapni? To ko tiešām gribi TU un neviens cits? To nav viegli izdarīt. Un laiks jau mums ir daudz mazāk, nekā iedomājamies. Ir pārāk egoistiski domāt, ka mums ir daudz laika. Nav. Un ar katru dienu viņa paliek arvien mazāk. Kopš Tu sāki lasīt šo ierakstu – Tavā laika bankā palika par 1 minūti mazāk.

Vakar sadusmojos uz sevi par šo tēmu. Es nerunāšu par saviem lielākiem mērķiem. Bet mani mazie mērķīši… Kāpēc es vēl tos neesmu izdarījusi? Kas man traucēja to izdarīt vakar? Es paņēmu telefonu un uzzvanīju savam onklim – un palūdzu, lai atsūta man mūsu ģimenes koku pa vecmāmiņas līniju. Mans ģimenes koks, ko sen jau gribēju iegūt īpašumā nu jau šodien ir pie manis. Jautājums slēgts. Emociju daudz (starpcitu, saruna par vecmāmiņām un savām saknēm ir ļoti interesanta).

Otrais, ko es nevarēju izdarīt jau 8 gadus. Kādreiz, kad vēl piedalījos vienā no šoviem 2009.gadā, es biju nozaudējusi ierakstu kopijas. Atgūt tās, es gribēju visus 8 gadus, kopš tie pazuda no mana datora. Un tikai VAKAR es saņēmos, atradu meiteni, kurai bija tas ieraksts un pat uzrakstīju uz LNT. Jā, darīts. Trešdien ieraksts būs pie manis. Kas man traucēja to izdarīt visus šos 8 gadus?

Kas mums traucē dienām, nedēļām, mēnešiem vai gadiem izdarīt to, ko vēlamies? Kas traucē Tev šodien, tūlīt pat vai vakarā aizbraukt līdz jūrai? Kas traucē Tev šodien vakariņās uzstaisīt kaut ko jaunu, ja Tavs mērķis ir iemācīties gatavot ēst? Kas traucē Tev šodien uzsākt rakstīt savas grāmatas pirmo lapu, ja Tu vēlies to izdarīt nākotnē? Kas traucē Tev pierakstīties uz valodu kursiem? Kāpēc Tu joprojām neuzsāki lasīt to grāmatu, kas Tev krāj putekļus plauktā? Kāpēc tieši šovakar Tu neuzsāc plānot savu atvaļinājumu? Tā var turpināt bezgalīgi.

Katram no mums ir savi plāni, mērķi un vēlmes. Ja esi uzlikusi mērķi, bet neej uz to – varbūt to nemaz tik ļoti negribās? Varbūt tas nav TAVS mērķis?

Vai Jūsu sapņi un mērķi piepildās? Vai pierakstat savu mērķus? Ja jā, tad kur? Vai tas strādā? Padalaties ar savām domām – ļoti interesanti !