Ir daudz lietu un cilvēku, ko savā dzīvē uzskatam par pašsaprotamām. Kafija no rīta, duša vakarā, brokastis vai pusdienas, iespēja pārvietoties ar transportlīdzekli (ne ar kājām vai zirgu), iespēju paskatīties spogulī un iespēju tagad pasēdēt Instagram vai Facebook (kur nu kurš tagad šo lasa). Vēl šim sarakstam var pielikt tūkstošiem citu ikdienas sīkumu. Un viena no tādām pašaaprotamām dzīves dāvanām ir vecāki (mums kā negrozi katram viņi ir, jo nākam no kāda cita cilvēka miesas.
Mēs, bieži vien, uztveram to pašsaprotamu. Šoreiz “pašsaprotami” no cita leņķa.
Tas nav “pašsaprotami”. MĒS izvēlējāmies savus vecākus vai Dievs mūs nosūtīja tieši pie viņiem (un es tam ticu, kaut nositiet mani), lai tieši šie vecāki iemāca mums to, kas mums šajā dzīvē ir nepieciešams. tas nav “pašsaprotami”, tas ir dvēseles smagā darba rezultāts, kurš ir jānovērtē.
Mēs izvēlējāmies un viņi bija gatavi pieņemt.
Varbūt kādam šī pieņemšana varētu sanākt labāk. Kāds arī pārcenšas. Bet tā tam bija jābūt. Mums ir jāiziet mācības. Dažiem tās, pēc garšas, ir saldas, dažiem asas un dažiem sapuvušas…
Es, personīgi, esmu izjutusi visas šo attiecību garšas.
Bet ne par to.
Es par to, ka šie divi cilvēki ir bijuši gatavi mūs pieņemt. Ir arī daudzi, kurus bija gatava uzņemt tikai vien puse.
Bet es ticu – mēs izvējāmies tieši šo situāciju! Dvēsele zināja, ka, lai sasniegtu savu pilnību, ir nepieciešams piedzimt vai nu pilnā ģimenē, vai nu pie vienas māmiņas, vai arī būt laistam pasaulē pie dzegužu mammas. Tādas, kas galu galā atstās viņu.
Katrā no šiem gadījumiem – tas bija nepieciešams. Lai dvēsele saņemtu to, kas viņai nepieciešams.
Dvēsele ir gudra. Viņa redz visu savu ceļu, kamēr mēs, noejot savu niecīgo dzīves gabaliņus, redzam no šī ceļa tikai, labi ja, piecus metrus. Un šie pieci metri var būt skaists pagrieziens pirms klints vai šausminošs ceļa gabals pirms lavandu pļavas…
#vinblogo #family #kids #destiny #sieviete #sievietēm #latvianblogger #blogpost #vecāki #gimene #bērns #mazulis #sievietēm #riga #latvija