Kad cilvēks iedomājas par laimi, tad ķermeni apņem silta sajūta. Laime ir vārdiem neaprakstāma. Tā paceļ mākoņos, un lidina tur izsalkušo pēc tās dvēseli. Tā līdzinās svaigam gaisam, kas tikko ieelpots izejot no bezgaisīgas telpas, tā līdzinās ugunskura siltumam, kas silda nosalušos ziemā, tā līdzinās gardākajam ūdenim pasaulē, kas dzirdina izslāpušos. ⁣

⁣Šīs sajūtas ir tik stipras, ka vienā brīdī cilvēks nobīstas no tām. Kas notiks, ja pēc tam, kad viņš būs izbaudījis šos labumus, viņš atkaļ nokļūs bezgaisa telpā, nosalis un izslāpis? ⁣

⁣Cilvēks ātri pierod pie labā. Pie sliktā ir pierast grūtāk. ⁣

⁣Ja pakļauties laimei, ja nolēkt no tās komfortablās klints, kur pamats ir zem kājām, tad viņš iekritīs nezināmajā. Tikai cerot uz to lielo laimi, ko kādreiz ir uzzīmējis savos sapņos. Tā laime var neatnāk. Un tas mierina. Jā, tieši mierina. ⁣

⁣Jo visvairāk ir bailes no tā, ka laime atnāk un tad sabrūk kā kāršu namiņš. Bija un, čiks, nav. Iepazinis laimes plašumus, cilvēks nekas vairs nejutīsies labi savā klintī, kur pamats zem kājām. ⁣

⁣Vēl vairāk bailes ir no tā, kad laime ir tepat aiz stūra. Sapņu piepildījums elpo ausī aiz muguras. Tad to var salīdzināt ar dēmonu, jo nedod Dievs, nepagriezties laikus un nepaķert to laimi aiz astes. Nedod Dieva, tā aizmuks, nesniedzot savus labumus, kad tie bija tik tuvi. ⁣

⁣To var salīdzināt ar zvanu, kuru ilgi, ilgi gaidīji. Un kad šis zvans atnāk, telefons izslēdzas, mums nezināmu iemeslu dēļ. Sašutums. Sāpes. Agonija. Niecīgi mēģinājumi kaut ko saglābt. Un atpakaļ uz klints. ⁣

⁣Bet tas viss nestrādā. Ir tikai jāsaprot viens, ka iespēja, ka tā laime kaut kad atnāks ir tieši tas, kas padara šo dzīvi interesantāku, tur, stāvot uz klints.⁣

⁣#vinablogo #domas #blogpost #sievietes #life #motivation #happiness #forwomen #thoughts