Andžela ir Dieva bērns. Tieši tāpat kā visi pārējie cilvēki uz šīs, neaptverami lielās, pasaules. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣

Andžela ir Dieva bērns. Tieši tāpat kā visi pārējie cilvēki uz šīs, neaptverami lielās, pasaules. ⁣⁣⁣
Taču līdzās Andželai vienmēr ir karātuves. Karātuves izskatās baisas, aukstas un vēl nelietotas. Andželas fantāzija spēj tejupat detaļās iedomāties kā tās tiek pielietotas. Kauna stabs, kas atņem pēdējo elpu. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣Tās apzīmē sodu par kaut ko tādu, kas neiekļaujas sabiedrības noliktajās normās. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣Tās var sodīt par jebko ārpus šiem noteiktajiem rāmjiem. Parasti ārpus rāmjiem, tiek novietots viss, kas saistās ar sapņiem. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣Karātuvēs var nokļūt tas, kurš pārkāpis robežu. Tas ir sods. Un tieši bailes no šī soda, liek Andželai rūpīgāk un loģiskāk sapņot, jo karātuves nekad nepazūd no skata. Cilvēki uzvedās tā kā viņi uzvedās nevis tāpēc, ka tās ir sabiedrības normas, bet tāpēc, ka ir bailes no soda. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣Bailes no darba zaudēšanas, ko tas nebūs iespēja nodrošināt savu dzīves līmeni. Bailes no tā, ka viņa paliks viena uz visu savu mūžu un tika gremdēta “vecmeitu dīķī”. Bailes no hobija, jo tas ir muļķīgs. Bailes no vecāku dusmām par vilšanos viņā. Bailes no iespējas palikt par vientuļo māmiņu, jo tad žēlošana un sabiedrības zīmogs ir neizbēgams. Bailes no trakiem, neplānotiem ceļojumiem, ko tad viņu uzskatīs par jukušu. Šim sarakastam varētu pielikt vēl daudz dažādu notikumu. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣Tie visi ir apzīmogoti ar vārdu “karātuves”, jo tas netiek uzskatīts par “labu”, “pareizu” vai “mūsdienīgu”. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣Karātuves pastāv ikviena prātā. Un tikai retais, apskatot tās tuvāk, apjauš, ka tās ir novietotas mūsu prātā kā biedēklis laukā. Tās ir neīstas. Aukla ir plīstoša. Un pašas karātuves ir uzstaisītas no plāna papīra, kuras nodegs vienā acumirklī, tiklīdz mēs uzdrīkstēsimies tās pielaist savus karstākos sapņus. ⁣⁣⁣

⁣⁣⁣Vai Jūs ticat karātuvēm? Kādas tās izskatās Jūsu prātā? ⁣

⁣

⁣⁣