Skats uz augšu. Tur gleznojums. Kas gleznojis? Kāda starpība. Viņa nekad nav iedziļinājusies tādos jautājumos. Paviršība? Varbūt. Tas šobrīd viņai nebija svarīgi.
Krūtīs bija smeldzošs smagums. Sirds vietā akmens, kuru nevar nobīdīt ne pa labi, ne pa kreisi. Ne lēkšana uz vietas, ne karsta duša, ne sarunas ar līdzcilvēkiem nelīdzēja jau labu laiku. Smagums tāds, kuru neviena no šīm metodēm nespēj pacelt vai nokratīt. Smaguma kamolā bija ietīta rutīna, domas, dzīves neapmierinātība, apstākļu nelabvēlība… varbūt strupceļš?
Laikam, bija pienācis tas brīdis, par ko visi gudrie runā. Tas slavenais pagrieziena punkts. Tūlīt – tūlīt viss mainīsies. Bailes. Bet gudrie saka, ka bailes ir tikai iedomas.
Viņa sajuta sevī saviļojumu. Nu tādu, kā pirms publiskās runas. Ceļi saļodzījās paši no sevis. Viņa sajuta kā visu viņas ķermeni pārņem karsts vilnis. Rokas ietrīcējās. Sirds sāka pukstēt straujāk. Viens brīdis un viņa ir uz ceļiem.
Skats uz augšu. Tur gleznojums.
Skatoties uz gleznojumu, acīs sariesās asaras. Nu kā tā… kāpēc dzīve met cilvēku ceļos? Kāpēc tagad? Kāpēc šādi? Bet vai vispār tam kādreiz ir piemērots brīdis? Diez vai. Nopūta. Sastingums.
Domas sāka veidot teikumus. Beidzot. Teikumi veidoja savu stāstu. Plūstošu, sāpošu sižetu. Taču stāsts bija bez beigām. Nobeigums iztrūka. Viņa tik ļoti vēlējās zināt stāsta atrisinājumu, bet nemācēja. Arī gleznojums klusēja. Dzelžains klusums, kuru negribējās pātraukt. Saspīlējums starp cilvēku un ikonu. Ikona klusēja. Viņa neatrāva acis un stingri, it ka pieprasīdams atbildi skatījās augšup.
Pēkšņi viņa sajuta atvieglojumu. Akmens nobīdījās. Uzvara. Salūts. Atslābums pārņēma ķermeni un viņa saļima uz sānu. Atvēra acis, piecēlās. Pēkšņi viss viņai bija skaidrs. Atrisinājums bija atrasts. Stingrais skatiens atmaiga. Viņa atpiņķerēja kamolu.
Skats uz augšu. Tur gleznojums. Kas gleznojis? Kāda starpība. Viņa nekad nav iedziļinājusies tādos jautājumos. Paviršība? Varbūt. Tas šobrīd viņai nebija svarīgi.
#vinablogo #blogpost #blogger #latvia #book #life #women #forwomen #sarunas