Kājās viņai bija koši sarkanas kurpes uz augsta papēža. Mugurā – apspīlēti sarkani svārki un balta blūze, kuras kreisajā pusē piestiprināta koši sarkana roze. Jaunā sieviete sēdēja bārā, kuru jau mēnešiem ilgi apmeklēja. Vientulībā. Bija vakars. ⁣

Loga rūtīs sitās spēcīgas lietus lāses. Sieviete vienaldzīgi nolūkojās garāmgājējos un malkoja savu vīnu, laiku pa laikam uzsmēķēdams cigareti.⁣

Es viņu vēroju jau labu laiku. Katru vakaru šī sieviete nāca un sēdēja vienā un tajā paša vietā un laikā. Viņa jau pazina visus strādājošos šeit. Sākot ar direktoru un bārmeni, beidzot ar apkopēju. Fonā skanēja viegli impulsīvā spāņu mūzika. Šī sieviete vienmēr likās vienaldzības pilna. Man likās, ka viņai nav rūpju un vajadzību, taču sapratu, ka viņa pavada savu dzīvi viena. Un bauda savu vientulību. ⁣

Viņa vienmēr izskatījās lepna un stingra savā nostājā. Šajā vakarā nekas nemainījās. Es sēdēju pretī un rakstīju šīs rindas, jo vēlējos uzrakstīt par šo sievieti. Es aprāvos pie pirmajiem teikumiem, jo sapratu, ka neko par viņu nezinu, sāku locīt papīru, lai saplētu to gabalos un aizmirstu šo domu, taču man aiz muguras atskaņēja durvju čīkstēšana un viegli smiekli. Es atskatījos atpakaļ un ieraudzīju sievieti ap 30, kuras kažoku rokā turēja jauns vīrietis, laipni ierādīdams viņu galdiņu. Viņi apsēdās blakus man un pretī sievietei ar koši sarkano rozi pie krūts.⁣

Manu uzmanību vairs nepievērsa jaunpienācēji, jo šeit bieži iemaldījās, jauns, vēl neredzēts parītis vai vientuļš garāmgājējs. Tomēr manu uzmanību pievērsa ledainās, aukstās pretimsēdošās sievietes acis, kura jau smēķēja kārtējo cigareti. ⁣

Viņa stindzinoši skatījās uz jauno pāri un vienaldzīgi novērsās. Es lūkojos viņā labu brīdi, līdz mirklim, kad pamanīju vieglu valgumu viņas vaigos. Tās bija asaras. Viņas aukstās, vienaldzīgās acis laida asaras, ne brīdi nemainīdams savu izskatu. Izsmēķējot pēdējo cigareti viņa lepni piecēlās un, joprojām valgu vaigu, lepni uzvilka mēteli un aizgāja, aiz sevis atstājot spēcīgu, dārgu smaržu aromātu.⁣

Kopš tās reizes es šo sievieti neesmu redzējusi. Es ilgi mēģināju saprast viņas pēkšņas asaras, kuras bira no tik vienaldzīgām acīm. Un es sapratu.⁣

Kādreiz viņa bija atteikusies no vīrieša, kas ienāca jaunās, skaistās jaunkundzes pavadībā. Vīrietis, kā man pēc tam nācās uzzināt, bija liels sieviešu mīļotājs. Viņa bija atteikusies no viņa par vēlu. Tad jau pie sirds piestiprinātā roze, dega koši sarkanā krāsā. Viņa nevēlējās būs vīrieša kolekcijā un gaidīja apstiprinājumu savam lēmumam, nākot uz vietu, kur viņi parasti tikās. Tovakar viņa to sagaidīja.

Sieviete ir aktrise, kura kļūst par asu, aukstu ledus gabalu, tajā laikā, kad šī gabala iekšā ir milzīgs, plosošs ugunsgrēks.