
Ideāla viņa bija.
Matus kārtoja un pina.
Lēca augšā līdz ar sauli,
lai tik paspētu uz zāli.
„Dupsi, rokas jātrenē,
tāpēc esmu svarenē”.
Darbā atskaites tik raksta,
lai tak viņu visi baksta.
„Pateikt nē es nemāku,
Tāpēc vienmēr atnāku.”
No darba atskrēja uz māju,
vīram jāpamasē kāju.
„Vīriņ, mīļais, ko Tu skumsti,
darīšu visu, lai Tu nekunksti!”
Bērni kaut ko meklē fonā,
vecākais jau nav vairs omā.
„Jānomierina tas bērns,
savādāk es būšu ķēms.”
Frizieris jau gaida kārtu,
„Varbūt pārceļam uz martu?”
Nagi, mati, skroptas…
Iekšā stresiņš neliels mostas.
Kaimiņam jau kuru dienu,
bail man pateikt „Piedod, skrienu!”
Un kā jau katru rītu –
Lēca augšā līdz ar sauli,
lai tik paspētu uz zāli.
Ideāla viņa bija.
Matus kārtoja un pina.
Tikai tā vairs nebija viņa.