Viņa skrēja ar mazu papīrīti rokā pa garu, garu gaiteni. Katrs pēdas pieskāriens bija tikko jaušams. Viņa gandrīz lidoja pa gaiteni – klusām un brīvi.

Viņa gribēja ātrāk atdod papīrīti un, pie velna, beidzot, aiziet ar draudzeni uz kino – jaunas filmas bija gana.

Tas bija kādas mājas gaitenis. Viņa skrēja pie tēta paziņas nodot kādu adreses numuru, pa cik paziņam nebija telefona pa kuru to mierīgi varētu nodiktēt, kas meitenei likās jocīgi.

“Droši vien kāds dzērājs, kurš nejēdz pat tik daudz kā nopirkt sev telefonu, savādāk dzīvo kā akmens laikmetā,” viņa nodomāja un skrēja tālāk.

Gaitenis likās ļoti garš. Viņai vajadzēja atrast 104. dzīvokli.

Dzīvokļu durvis bija tikai no kreisās puses, virs kurām mirdzēja to numuri. Viņa skaitīja pie sevis un klusi lidoja pa gaiteni. 83, 84, 85, 86….

“Meitene!”. Viņa tikko bija paskrējusi kādām platām durvīm, kas izskatījās pēc ieejas uz publisku istabu. “Meitene!”, atkal izdzirdot sava dzimuma nosaukumu, viņa mirklī nobremzēja savu lidojumu un atrāvās no domām par filmu. Paskatījās pa kreisi.

Tumsā sēdēja vīrietis. Viņa nespēja saskatīt ne viņa izskatu, ne noteikt viņa vecumu – neko.

Viņš sēdēja tumsā un rokās turēja jau gandrīz nopīpētu cigareti.

“Nu gan interesanti, cilvēki – jau gaiteņos sēž un smēķē. Tūlīt piesiesies pie manis, tādu manjaku daudz apkārt”, meitene ātri aptvēra situāciju.

“Jā?” viņa tomēr mazliet nobijusies jautāja.

“Šajā mājā nedrīkst skriet.”

“Vēl ir tikai pulkstens 5 vakarā! Normāli cilvēki neguļ vēl šajā laikā! Pie tam – mana skriešana izdeva tik lielu skaņu, ka to varētu salīdzināt ar vēju!”, viņa nokaitināta atbildēja.

“Šajā mājā dzird ikvienu soli.” vierītis nopietni noteica, aizmetot kaktā cigareti.

“Nē, nu atvainojiet! Ja es esmu nonākusi ultraskaņu uztvērēju namā, tad es tūlīt atdošu to, kas man jāatdod un tīšos prom”, meitene jau grasījās iet līdz gaiteņa galam, kur viņu gaidīja 104. dzīvoklis.

“Šajā mājā ir sāpīgs katrs solis.” vīrietis joprojām runāja noslēpumaini.

Meitene atmeta ar roku muļķa vīrietim un skrēja tālāk. Beidzot nonākusi līdz 104. dzīvoklim, viņa piezvanīja pie durvīm. Neviens neatvēra.

“Vēl labāk! Nesos kā zirgs pa pļavu, lai laicīgi nogādātu sūda papīrīti un mani te neviens nesagaida!”

Dusmīga viņa iebāza papīrīti durvju spraugā, un atsāka savu skrējienu nu jau pretējā virzienā. Savā skrējienā viņa apsvēra domu pirkt lielo vai mazo popkornu, sprite vai kolu un to, kā izstāstīs draudzenei par visādiem jaunumiem.

Pēkšņi viņa strauji nobremzēja. No vietas, kur sēdēja noslēpumainais vīrietis veda divi riteņu nospiedumi.

Meitene saprata vīrieša vārdus.