Kurā brīdi vīrieši pazaudēja savu statusu “vajadzīgs”, aizstājot ar frāzi “es pati”. Agrāk taču vīrietis bija atzīta autoritāte ģimenē. Un šeit es nerunāju par autoritāti ar kulakiem un skarbiem vārdiem. Es runāju par to, ka agrāk jebkurā ģimenē gala vārds bija dzirdams tieši no vīrieša puses. Viņš jutās drošs, ka sieviete viņa viedoklī ieklausās, ka viņš ir “ģimenes galva”. Veselīga mijiedarbība.
Kurā brīdi vīrieši pazaudēja savu statusu “vajadzīgs”, aizstājot ar frāzi “es pati”. Agrāk taču vīrietis bija atzīta autoritāte ģimenē. Un šeit es nerunāju par autoritāti ar kulakiem un skarbiem vārdiem. Es runāju par to, ka agrāk jebkurā ģimenē gala vārds bija dzirdams tieši no vīrieša puses. Viņš jutās drošs, ka sieviete viņa viedoklī ieklausās, ka viņš ir “ģimenes galva”. Veselīga mijiedarbība.
Kas notiek šobrīd? Un kāpēc?
Atkāpe vēsturē.
Komunisks. Visi ir vienādi. Visi ir biedri. Biedrs “Rūdolfs” un biedrs “Laura”. Tiek nodzēstas robežas starp vīrišķo un sievišķo. Tā bija izdevīgi. Valstij bija nepieciešami darbinieki, kas aizpildītu rūpnīcas. Nebija pat laika domāt par sievišķīgumu.
Pēc tam, pārņemot “Eiropas uzskatus” mēs turpinājām iesākto- visi ir vienādi. Gender equality. Jā, tas ir mūsdienīgi. Bet vai dabīgi? Tas viss bieži vien beidzas ar nelaimīgām ģimenēm, mātēm, kas audzina bērnus vienas, nedabīgu stresu sieviešu sirdīs. Tikai retais, atcerās par to, ka svarīga ir zināšanas par ģimeni, nevis ārējās zināšanas.
Arī feminisms, manuprāt, neatnesa lielu laimi. Sākumā bļāvām, ka mūs ierobežo – liek sēdēt mājās un dzemdēt. Pēc tam raudājām vakaros spilvenā par palaistajām garām iespējām… vientulībā.
Šā visa rezultātā, esot ar zobenu rokā, mēs pamazām zaudējam to, kas mūsos ir ielikts no mazotnes. Kad bijām jaukas meitenes ar divām bizītēm, aicinājām uz tēju pie spēļu galda un spēlējāmies ar lellēm.
Vīrietis kļuva nevajdzīgs mūsu dzīves. Jo visu varam pašas. No vienas puses, kas tur slikts, ja es pati varu visu sev nodrošināt, būt pārliecināta par rītdienu un tikt galā pati ar visiem dzīves pārbaudījumiem?
Bet no otras puses, vai tajā pašā laikā tiešām, patiesi esam laimīgas? Ziedošas no iekšas un ārpuses? Saskaņā ar to, ko daba mūsos ir ielikusi?
Vīrietis ilgi neuzturēsies tur, kur viņš ir nevajadzīgs. Varbūt skarbi skanēs, bet viņš galu galā atradīs “Margrietiņu”, kurai ir nepieciešama viņa palīdzība, atbalsts, padoms. Viņa atvērs viņā vīrieti. Vīrietim jājūtas vajadzīgam.
Ne velti ar vienu sievieti vīrietis nodzerās, bet nonākot citas sievietes kompānijā – sāk plaukt.
Es par to, lai katra sieviete, atrod savu zelta vidusceļu.
Ko Jūs domājat par šo tēmu?
