Rudens sieviete, tā ir, kura agrā rudens rīta miglā pieceļas no siltas gultas ar pavasari dvēselē. Viņa sniedzas pēc ierastās, karstās kafijas lēni, nesteidzīgi un graciozi, pienāk pie loga, pasmaida un ieelpo gaisu. Viņas smaids apgaismo katru mājas stūrīti, ielas maliņu un drūmo garāmgājēju, kurš aiz loga, aizelsies, kaut kur steidzas.

Šīs sievietes smaidu un skaidro prātu var sajust pat stāvot ar muguru. Rīta migla brīnumainā kārtā pazūd un katrs mirklis liekas caurskatāmāks.

Tā ir sieviete, kurai piemīt daudz nokrāsu. Košu un ne tik ļoti, jo viņa ir daudzkrāsaina. Katra viņās dvēseles maliņa ir savādāka, gluži kā rudens lapa. Te viņa ir zaļa, tur viņa ir sarkana un šeit, izskatās, ka dzeltena. Viņa glabā šīs nokrāsas sevī un dāvina šo uzkrāto skaistumu pasaulei.

Viņa nedusmojas uz vasaru, kad tā ir prom. Viņa glabā atmiņas par vasaru savās dvēseles nokrāsās un iedvesmo citus uz lielām lietām.

Rudens sieviete ir tā, kura spēj sasildīt nosalušās sirdis. Viņa ir mīksta, silta un maiga, kā sedziņa, kas silda dvēseli un ķermeni. Visa viņas būtība ir gatava sasildīt ikvienu, kuram tas ir nepieciešams, ieskaujot savos apskāvienos tās dvēseles, kurām ir nepieciešama siltā sedziņa, lai tik mazliet, šajā aukstumā, atvilktu elpu tālākajam ceļam.

Šī sieviete spēj uzklausīt. Klusi, mierīgi, uzmanīgi. Un paturēt visu siržu noslēpumus pie sevis. Savā netraucētajā, dziļajā dvēseles ezerā. Esot viņai blakus, sirds pārdomās atveras un noslēpumi izgaro no tās. Rudens sieviete tos uzņem, un paslēj sabas dvēseles dzīlēs. Un neviens nekad nespēs tos atklāt…viņa tos tur cieši pie sevis.

Viņa ir tā, kura mīt ikvienā no mums. Un tikai mēs pašas izvēlamies, dalīties ar šo skaistumu vai noglabāt savas dvēseles dzīlēs…