Cilvēku mantkārība un egoisms ir viena no lielākajām cilvēku vājībām. Tieši tā, vājībām. Redzot mantu, kuru ir jāiegūst par katru cenu, cilvēks dara visu iespējamo un neiespējamo, lai tā lieta nonāk viņa īpašumā. No cilvēka viņš pārvēršas par šakāli, kurš lec pāri robežām un barjerām, kuram vēderā ir tukšs un neprāts pārņemis veselo saprātu. Šakālim vairs nav laika palūkoties pa labi vai kreisi, lai pārbaudītu, kur tad viņš skrien? Viņš redz savu medījumu un nesās tajā virzienā.
Dzīvē šādi piemēri ir visai bieži. Nesen bija kārtējais gadījums, kad ģimenē viņsaulē aizgāja omīte un visa ģimene metās raustīt mantojumu katrs uz savu pusi. Vienam dzīvoklis, otram nauda, trešajam mantas… Attiecības šakāļu ģimenē pagalam sabruka. Uz to visu domīgi noskatījās vecāka sunene, kura bija kopā ar omīti pēdējos 8 gadus. Viņas kopā skatījās seriālus, ēda vakariņas un gāja nesteidzīgās pastaigās. Taču, ak vai, sunene nav manta! Tā ir dzīva atbildība!
Neviens no šakāļiem nevēlas uzņemties atbildību par lietu, kuram nav ne graša vērta. Būtu kaut vai kādas smalkas šķirnes suns, bet nekā. “Ej prom! Vācies!”, viņi dzina nosiltajām mājām omītes tuvāko dzīvnieciņu. Kad tā centās atgriezties, viņai tika vēlreiz pateikts, ka šeit viņu vairs neviens negaida, šoreiz ar stieni pa kāju. Tagad katrs sāpošais solis sunenei atgādina, ka mīļās siamnieces roks vairs nav sasniedzamas.
Šakāļi turpina dalīt “derīgo mantu”. Šajā skrējienā tiek sabojātas attiecības, izbojāti nervi, palaistas garām citas, labākas dzīves dāvātās iespējas… Manta, kura iegūta mantkārīgā ceļā, caur cīņu, var būt ļoti vērtīga. Tik vērtīga,ka cilvēks paliek par šīs mantas vergu. Tā nosaka viņa emocionālo un finansiālo stāvokli, attiecības ar līdzcilvēkiem un sabiedrību.
Laimes brīdis ir ļoti īss. Uzvaras saldā garša ātri izkūst mutē. Un cilvēks – vergs paliek ar rūgtu pēcgaršu, jo dzīve vairs nebūs kā agrāk. Viņa vājība izrādījās stiprāka, pārņemot saprātu un ielaižot tajā puvumu.
Šakāļi pārtiek no medību atliekām un maitas.
Kad šakālis pamostas
Please Share This
