Bailes un nemiers iet roku rokā. Tie savijas vienā veselā un uzglūn cilvēkam. „Tagad Tu būsi mūsu!”, tie čukst ausī.
Šie divi, neaicināti, atnāk brīžos, kad cilvēks kaut ko visvairāk gaida.
Kā lai pasaka mātei, kura ir veltījusi visus savus spēkus un līdzekļus bērna audzināšanai, lai viņa nesatraucas?
Bailes un nemiers iet roku rokā. Un cilvēks nekad neiemācīsies no tā būt brīvs. Cilvēks spēj iemācīties pieņemt to un sadzīvot ar bailēm, nemieru, jautājumiem un neziņu.
Un ja nespēj – tad dzīve var pārversties nepatīkamā ceļojumā.
Tie kas nesadzīvo, bet mēģina būt brīvi no nemiera, rada vēl lielaku spriedzi. Fenomens.
Nepabeidzot vienu lietu,kura uzdzen nemieru, cilvēks ķeras klāt vēl papildus darbiem, kuri pieprasīs papildus nervu šūniņas. Fenomens.
Cilvēks vairs nedzīvo gluži savu dzīvi, jo nemiers par vienu darbu ir kļuvis par nemieru par vairākiem darbiem.
Mīlestībā, darbā, ģimenē… vairāku darbu nemiers uzpūšas lielā balonā un paceļ cilvēku kaut kur tālu prom no šīs Zemes. Viņš vairs nav šeit. Kaut kur citur viņš mēģina sevi nomierināt, nebaidīties. Bet balons aug lielumā un nes vēl tālāk prom.
Tas aiznes nemiernieku tik tālu prom, kur Zeme neizskatās vairs pēc sevis. Pasaule ir viens mazs punktiņš. Viņš vai viņa nepieder Pasaulei, ne Pasaule nepieder viņam vai viņai.
Kad pienāk nemiers, ir jāmāk sevi pārliecināt, ka tā ir iedzimta parādība, iedoma… nav pamata uztraukties par rītdienu. Cilvēks var pārtikt tikai no maizes vien, gūt mīlestību no sevis paša un saņemt gandarījumu no došanas citiem.
Pārējais ir dzīves ekstras.
Cilvēks ir Visums. Uztraukumi un ikdienas nemieri ir sīks grauds tajā visā.
Tu esi liels, bet problēma ir maza salīdzinājumā ar Tevi. Paturi to pratā. Sadzīvo ar nemieru.