Vislielākā cilvēka kļūda ir domāt, ka skaistums ir mazsvarīgs. Tā ir lielākā muļķība un maldināšana. 

Skaistums ir visur – kalnos, kokos, ziedus, kāpurā, taurenī, čūskā un gliemezī. Viss, ko radīja daba ir skaists, tātad šis skaistums ir svarīgs. Un svarīga ir katra būtne, augs, dzīvnieks un cilvēks. 

Skaistums ir atšķirīgajā. Dabas dažādība. Kalni, kas rindojas viens pēc otra, rada skaistāko gleznu, jo tie ir dažādi. Vēja brāzmas ir dažādas un tieši tās spēj radīt vētru un kļūt spēcīgas, radot lielākos, skaistākos viļņus okeānā. Kāpurs ir tik neparasts, ka varam uzlūkot to atkal un atkal. Un neviens nepateiks, ka tas ir neglīts. To ir radījusi daba, tāpēc skaisti. Un , ja kāds to ir arī reiz pateicis, kāpurs to nedzird. Tas tic, ka ir visskaistākās un, beigu beigās, viņam izrādās taisnība – viņš pārvēršas par taureni par kuru gan vairs nav šaubu. Un otra tāda taureņa nav. Tas ir īpašs. Toņu dažādība aizrauj elpu. 

Atšķirīgums ir interesanti. Atšķirības ir skaistums. Nav jēgas mēģināt izdaiļot to, kas jau ir skaists. 

Un neviena no dabas radībām nesatraucas par to, ko tad domā citi. Koks nepievērš uzmanību garāmgājēju izmestajam „Cik neglīts!” un čūska turpina izmantot savu lokano ķermeni kā pašu dārgāko dimantu, neskatoties uz to, ka daudzi, ieraugot to, saviebjās. 

Sievietes un vīrieši visiem spēkiem cenšas nepieņemt to. Pietiek viena teikuma „Cik neglīts!”, lai sāktos nevajadzīgas izdaiļošanas rituāls. 

To, ko cilvēks spēj pieņemt sevī, to atšķirīgo, neparasto un neatkārtojamo, tieši tas ir skaists. Jo atšķirīgs. Un tikai tad parādās tas īpašais spīdums acīs, tā aura, kas apskauj pretimnācēju, tā vibrācija, ko nevar nepamanīt. Tieši tas ir skaistums.

Vislielākā cilvēka kļūda ir domāt, ka atšķirīgums ir mazsvarīgs. Tā ir lielākā muļķība un maldināšana.