„Šodien,” Bite iesāka,”es pamodos no tā, ka āra atkal bija velnišķīgi auksti. Nu kur var būt vasarā tāds vēsums. Es uzstaisīju kafiju, kuru tūlīt pat izlēju. Mūsdienās, tie kafijas automāti ir bezjēdzīgi. Neviens vairs nemāk uzstaisīt pienācīgu kafiju. „ Muša pamazām sāka iekarst un sāka runāt skaļāk. 
„Es izdzēru kafiju un mani bērni jau klaigāja katrs savā stūrī. Man iesāpējas galva. Aizvedu to uz bērnudārzu. Kamēr braucu, es sapratu, ka daudzi auto vadītāji ir nopirkuši savas tiesības. Kur var tik lēni un neapdomāti braukt?!Neviens arī nelaiž …Kas viņiem žēl? ” viņa sašutumā savieba seju. 

„Atbraucu uz bērnudārzu. Atceries es Tev stāstīju par Pēterīti? Cik nepieklājīgs bērns…. Pieskrēja pie manējiem, nesasveicinājās un uzreiz vilka mazāko prom uz spēļlaukumu! Kad beidzot vecaki sāks audzināt savus bērnus?” Muša arvien vairāk izskatījās aizkaitināta.

 „Labs ir, nodomāju. Braukšu uz darbu, nav laika te audzinat svešus bērneļus. Tikko ierados darbā, tā priekšnieks man zobos ieliek milzīgu mapi un pasaka, ka šis, redzi, ir jaunais projekts, pie kura man steidzami jāķeras klāt. Es vēl pat mēteli nebiju paspējusi novilkt. Kā es visu paspēšu?” Muša smagi nopūtās. 

„Darbā isu dienu kā zirgs… Atnāku mājās, manējais sēž dīvānā jau, skatas savu televizoru. Būtu labāk vakariņas uzstaisījis. Esmu nogurusi. Apnika. Viss apnika. Speciāli, maizītes uzstaisīju tikai sev un bērniem. Lai zin, cik man ir grūti. Kā lai dzīvo šajā pasaulē?” 

Bite uzmanīgi noklausījās Mušas dienas stāstu. 

„Jā…”, viņa iesāka. „Man žēl, ka Tev tā dzīve salikās. Man viss ir savādak iegājies…” Bite aizdomājās un turpināja „ šodien, es pamodos no tā, ka bija vēsums. Atcerējos, ka vēsums saglabā sejas ādu un pat viduslaikos, sievietes lika  ledu pie gultas, pirms miega. Sapriecājos, ka daba ir parūpējusies arī par mani seju”, Bite pasmaidīja. 

„Es sev uzstaisīju kafiju. Pagaršoju mazu malciņu un sapratu, ka manas kafijas ir īpašas. Nav tādas kā kafejnīcās, protams, tām nez kāpēc ir izteiktāga garša….Mani bērni tik ļoti mani mīl, ka viņi jau sauca pēc manis. Es labprat būtu palikusi ar viņiem vēl ilgak, taču bija laiks doties tālāk, pa dienas darbiem. Pa ceļam man gadījās priekšā braucoša mašīna, kura arī sēdēja sieviete ar bērniem. Viņa izskatījās dusmīga un satraukusies. Es viņu palaidu pa priekšu, lai viņai ir vieglāk.” Bite atkal pasmaidīja.

“Iedomājies, maniem bērniem ir tik daudz draugu tur! Manejais pat pieskrēja pie sava labākā drauga un uzreiz vilka to  uz bērnu laukumu spēlēties!” Bite ieķiķinajās, kā mazs bērns.

 „Esmu gandarīta, ka maniem bērniem ir draugi. „Labi, bija jābrauc tālāk. Ierados darbā un redzu, ka kolēģe nes rokās lielu mapi. Apjukusi. Sašutusi. Dusmīga. Izrādījās, tas bija jauns projekts! Kā es gribētu šo projektu uzņemties. Viņas rokās tagad ir uzņēmuma izaugsme. Plānoju piedāvāt arī savu līdzdalību.” Bite izskatījās iedvesmota. 

„ Pēc darba atnācu mājās, mans vīrs jau bija ieradies. Protams, pa dienu jutos nogurusi un palūdzu vīram palīdzību vakariņu pagatavošanā. Tas bija laiks mums abiem! Cik tas bija forši! Uzklāju galdu un mēs gardi paēdām un, kamēr gatavojām vakariņas, mums iešāvās pratā doma par kopīgu brīvdienu braucienu! Nevaru vien sagaidīt! „ 

Mušas, kā jau pēc savas dabas, saskatīja savā un citu dzīvē tikai netīro, smirdošo vai mirušo. Viņa rūpīgi to meklē, saošņā kaktos un sēžas virsū. Muša nekad nebeidz raudzītes savas dzīves tumšākajos kaktos. To, kas sen jau bija sapuvis un miris. To, kas jau nevienam nebija vajadzīgs. Muša nevarēja dzīvot bez šīm dzīves atliekām. Viņa guva no tā enerģiju un bieži vien iznēsāja to apkārt pasaulē. 

Bite, kā jau pēc savas dabas, saskatīja savā dzīvē tikai skaisto, košu, smaržīgo un dzīvo. Viņa rūpīga to mkelēja dzīves pļavā. To, kas plauka un dzīvoja. To, par ko visi jūsmoja. Viņa nemācēja dzīvot savādak. Viņa guva no tā enerģiju un kā utekšņus iznesāja to apkārt pasaulē. 

Tikai mēs izlemjat, kas tas īsti esam… Bites vai Mušas? Jo, kas meklē – tas atrod.